02septembris

Jegors Meščerakovs:
„Cmoki-Minsk” kļuvis spēcīgāks, jaunāks, motivētāks

Viens no Baltkrievijas labākajiem basketbolistiem Jegors Meščarikovs pēc sportista karjeras beigām atgriezās dzimtenē, lai izmēģinātu sevi jau funkcionāra lomā. Intervijā mūsu mājas lapai „Cmoki-Minsk” jaunais sporta direktors izcēla kluba galvenos uzdevumus gaidāmajā sezonā, iepazīstināja ar jaunpienācējiem, atcerējās savu spēlētāja karjeru, pastāstīja par apmācību pieredzi amerikāņu universitāte un darbu vietējā radiostacijā.

Vai sportista karjeras laikā bieži domājāt par to, ko darīsit pēc spēlētāja karjeras beigām?
Vienmēr skaidri apzinājos, ka sportista ēra ir saīsināta un ir daudz risku mūsu profesijā. Būtībā neviens no puišiem nevar garantēt, kas ar viņiem būs rītdien. Viena neveiksmīga epizode un neveiksmīga trauma var pārvilkt strīpu pāri visām labajām perspektīvām. Es vienmēr par to saku jaunajiem spēlētājiem, kuri pārāk maz laika velta mācībām un iedomājas sevi tikai profesionāla basketbolista amatā. Tāpēc uzskatu, ka jebkuram spēlētājam ir allaž jābūt gatavam atbildēt uz jautājumu „Ko darīt tālāk?”. Protams, arī es par to domāju. Trenera lomā sevi iedomāties nevarēju, taču ļoti gribēju sev atrast amatu, kas būtu tieši saistīts ar manu iecienīto sporta veidu. Tā nu reiz sanācis, ka pēc manas pēdējās sezonas Sanktpēterburgas „Spartak” klubāes nolēmu atgriezties Džordža Vašingtona Universitāte un pabeigt aspirantūru specialitātē „Sporta vadība”, kuru sāku vēl 1988. gadā, kad vēl studēju. Kopš tā laika es jau nopietni sāku domāt par dzīvi pēc sporta gaitām.

Kad parādījās variants strādāt „Smoki-Minsk”? Kas ietilpst jūsu pienākumos klubā?
Vēl 2009. gadā, kad spēlēju „Spartak”, mēs ar parneti Valēriju Goreļikovu Minskā dibinājām bērnu basketbola klubu „Meščerakova BK”. Turpinājumā, nodarbojoties ar dažāda klubu darba organizēšanu, es pēdējā gadā sadarbojos ar Baltkrievijas Nacionālo Olimpisko komiteju un sporta ministra padomnieku Maksimu Riženkovu. Tā arī parādījās iespēja strādāt valsts svarīgākajā klubā. Runājot par maniem pienākumiem, galvenokārt man jārūpējas par kluba sportiskās vertikāles vadīšanu, kurā bez vīru un dāmu komandas ietilpst arī jaunos „Cmoki” (pirms 20 gadiem). Tāpēc darba tagad netrūkst.

Jums nāksies debitēt VTB Vienotajā līgā kā funkcionāram. Kādas ir atmiņas par līgu kā spēlētājam?
Vispār man, protams, būtu vienkāršāk tagad uzvilkt sporta formu (smejas). Ja nopietni, darīšu visu, lai palīdzētu treneru štābam un puišiem tikt pie uzvarētāju gara. Pret panākumiem attiecos filozofiski, galvenais ir pilnīgošanās process. Gan personīgās, gan komandas.
Kā spēlētājs es iepazinos ar VTB Vienoto līgu tās radīšanas stadijā. Tā bija 2009./2010. gada sezona, un turnīrs vēl tikai uzņēma apgriezienus. Tika aizvadīta īsa sezona ar nelielu dalībnieku skaitu, kuru pulkā Sanktpēterburgas „Spartak” nebija. Taču jau tobrīd bija skaidrs, ka bija nepieciešams šāda veida projekts.
VTB Vienotā līga daudziem Austrumeiropas klubiem nepieciešama kā gaiss, un „Cmoki-Minsk” nav izņēmums. Tāpēc mēs tikai apsveicam jauno turnīra formātu, jo nu pamatturnīram ir zināma pievienotā vērtība – tagad katra komanda spēlē ar katru pa diviem mačiem pamatturnīrā. Plus līdzjutēji savā laukumā redzēs visas komandas, kas nevar neatstāt iespaidu uz apmeklētību.

Pastāstiet īsumā par kluba jaunpienācējiem. Amerikāņi Rašons Frīments, Redžers Daudels, kā arī jaunie Pastuhovs un Semeņuks – ko viņi var dot klubam?
Šovasar mas ar galveno treneri Andreju Krivonosovu izdevās pabūt NBA Vasaras līgas spēlēs Lasvegasā un pašam klātienē pārliecināties par dažādām sastāva komplektēšanas niansēm. Galu galā mēs parakstījām ļoti interesantu saspēles vadītāju Redžeru Daudelu – viņa ātrums un zibenīgā domāšana dos komandas uzbrukumiem papildus impulsu. Rašons Frīmens ir pieredzējis un daudzveidīgs centrs, kurš var būt atslēgas spēlētājs zem groziem. Mūsu jaunieši – jau pieminētais Pastuhovs, Semeņuks, kā arī Ļutičs, Meščerakovs, Beļankovs, Kozlovs un Rubinšteins – būs spiesti izmantot to uzticības kredītu, kas viņiem piešķirts, un viņiem būs sevi skaļi jāapliecina līgā. Jauno talantu attīstīšanai mēs piešķirsim papildu uzmanību, jo ne velti treneru korpusā pieaicināts Lietuvas speciālists Rimants Grigs, kā arī mūsu jaunais treneris Rostislavs Verguns.

Par Aleksandru Kudrjavcevu parunāsim atsevišķi! Ko „Cmoki-Minsk” klubam nozīmē tāda spēlētāja atgriešanās? Visi VTB Vienotās līgas līdzjutēji atceras viņa fenomenālo rādītāju – 37 punkti mačā ar „Neptunas”, kas ilgu laiku bija līgas absolūtais rekords...
Vēl pirms pāris mēnešiem es biju Sašas aģents. Kudrjavcevs ir cīnītājs līdz pat kaula smadzenēm, un jebkurš līdzjutējs Arena-Minsk tribīnēs pateiks, ka visiem ir kaut kā lielāks miers par rezultātu, kad šis snaiperis ir laukumā. Viņam bija sarežģīta sezona Turcijā un Lietuvā, un, zinot Sašu, esmu pārliecināts, ka viņš ir noilgojies pēc mūsu līdzjutējiem un ka viņam vienmēr ir, ko pierādīt. Tas ir ārkārtīgi motivēts cilvēks un spēlētājs.

Kudrjavcevs atgriezās no Turcijas, kur pāris gadus savas karjeras pavadījāt arī jūs. Vai kopumā, jūsuprāt, ir kāds visspēcīgākais čempionāts? Un kuru vietu Eiropā ieņem VTB Vienotā līga?
Te, protams, par neapšaubāmu favorītu var nosaukt Spānijas ASB līgu. Pēc tam, šķiet, ir VTB Vienotā līga ar prestižiem klubu zīmoliem, kurtos daudzi spēlētāji un treneri vēlās nokļūt. Trešajā vietā ir Turcijas čempionāts – šajā valstī tagad ir īsts basketbola bums. Pēc tam es liktu Itālijas, Vācijas un Francijas čempionātus, kuri, kā ierasts, ir spēcīgāki, taču tos negatīvi ietekmē Eiropas krīze.

Vai jūsu pašreizējā darbā noderēs amerikāņu universitātē gūtās zināšanas un tur izietā prakse?
Jā, apmācību laikā ASV galdā tika celts prakses jautājums, un man izdevās to iziet NBA klubā Vašingtonas „Wizards” galvenā menedžera ofisā Ērnija Grīnfilda. Tādā veidā man izdevās ieraudzīt NBA no iekšienes, jo tobrīd 1999. gadā es visu redzēju spēlētāja acīm: biju vasaras līgā ar Ņūdžersijas „Nets” un uz pārbaudes laiku Čikāgas „Bulls”. 2011. gadā pabeidzot aspirantūru, es saņēmu piedāvājumu vienu gadu pastrādāt radio stacijā. Kopā ar profesionālu komentētāju Baironu Keru es komentēju visas savas universitātes komandas mājas spēles, kā arī pastrādāju sportiskās nodaļas ofisā. Drīz vien es nolēmu kļūt par aģentu un saņēmu FIBA licenci. Līdz neseniem laikiem es nodarbojos ar šo nebūt ne vieglo, bet interesanto darbu. Protams, tas viss man tagad palīdzēs jaunā gaismā.

Jūs ne reizi vien atzināt, ka jūsu sapnis bija spēlēšana NBA. Jūsuprāt, ko Eiropas komandas var pārņemt no tās līgas, lai kļūtu spēcīgākas?
Par NBA jāsapņo un vienmēr jācenšas pārņemt visu labāko, kas tur ir – nevajadzētu izgudrot divriteni. Lai kļūtu efektīvākām, Eiropas komandām nepieciešama finansiālā bāze un augsts līmenis. Gan basketbolistu, gan sporta darbinieku. NBA klubu budžetu lauvas tiesa tiek iegūta no TV translāciju tiesību pārdošanas, licencētās produkcijas un kluba atribūtikas pārdošanas, sponsoriem un, protams, biļetēm. Kad mēs nonāksim līdz tam – sporta klubs būs rentabls ar minimālu valsts atbalstu. Lai augsta līmeņa spēlētāju pietiktu visām komandām, nepieciešams stimulēt treneru darbu ar jauniešiem, lai bērnu basketbola trenera arods būtu cienījams.

Parunāsim par jūsu jauno komandu! Kādas perspektīvas „Cmoki-Minsk” gaidāmajā sezonā? Kādu rezultātu uzskatīsit par panākumu?
Mēs vēlamies parādīt labāku rezultātu, nekā visās iepriekšējās sezonās, lai gan arī saprotam, ka ar mūsu nelielo budžetu ļoti ambiciozus plānus neradīsi. Bet varu pateikt precīzi, ka „Cmoki-Minsk” kļuvis spēcīgāks, jaunāks un motivētāks. Mēs rūpīgi pastiprinājām sastāvu un apzināti likām akcentu uz mūsu jauniešu attīstīšanu ar veterānu un leģionāru atbalstu. Komandai ir viens uzdevums – cīnīties par uzvaru katrā spēlē, nebīstoties pretinieka. Vajag, lai mūsu līdzjutēji izjustu lepnumu par klubu un gribētu atkal un atkal nākt uz basketbola spēlēm.

Foto: no Jegora Meščerakova personīgā arhīva

Dalīties
Patīk?
14
Sponsors